Dabas resursu nodokļa vēsture aizsākās 1991. gadā, Saeimai pieņemot likumu «Par dabas resursu nodokli».
Neskatoties uz to, ka dabas resursu nodoklis 35 gadu laikā «pārdzīvojis» ļoti daudz redakciju, nodokļa mērķis ir palicis nemainīgs: (..) veicināt dabas resursu ekonomiski efektīvu izmantošanu, ierobežot vides piesārņošanu, samazināt vidi piesārņojošas produkcijas ražošanu un realizāciju, veicināt jaunu, vidi saudzējošu tehnoloģiju ieviešanu, atbalstīt tautsaimniecības ilgtspējīgu attīstību, kā arī finansiāli nodrošināt vides aizsardzības pasākumus. Ar laiku likumā noteiktais mērķis ir ieguvis konkrētāku izprati — «ražotāja paplašinātās atbildības sistēma». Dabas resursu nodokļa likuma 1. panta 15. punktā noteikts ka ražotāja paplašinātās atbildības sistēma ir (..) pasākumu kopums, kuru īstenojot preces ražotājam ir finansiāla atbildība vai finansiāla un organizatoriska atbildība par savas tirgū laistās preces un iepakojuma atkritumu efektīvu apsaimniekošanu.
Vēršam uzmanību uz to, ka vārds «ražotājs» ietver sevī gan preču ražotājus, gan tirgotājus, gan pakalpojumu sniedzējus, t.i. visus tos, kuriem ar minēto likumu ir noteikts pienākums maksāt dabas resursu nodokli (turpmāk — DRN) par preču un izstrādājumu iepakojumu, plastmasas iepirkumu maisiņiem, kuri pieejami tirdzniecības vietās, vienreiz lietojamiem galda traukiem un piederumiem, tekstilizstrādājumiem, elektriskajām un elektroniskajām iekārtām un citām videi kaitīgām precēm: visu veidu riepām, elektriskiem akumulatoriem un baterijām, smēreļļām un eļļas filtriem.
Visiem ražotājiem gan Atkritumu apsaimniekošanas likumā, gan Iepakojuma likumā, gan Dabas resursu nodokļa likumā ir noteikta atbildība par viņu tirgū laisto preču atkritumu savākšanu, pieņemšanu, apstrādi, atkārtotu izmantošanu, pārstrādi un reģenerāciju, kura īstenojama, piemērojot ražotāja paplašinātās atbildības sistēmu attiecīgam preču veidam vai preču iepakojumam un par to saņemot atbrīvojumu no DRN maksāšanas.
Tas nozīmē, ka preces ražotājam ir jāspēj saskaitīt un pierādīt vairākus apjomus, kas pirmo reizi nonāk Latvijas tirgū:
- 1) savu tirgū laisto preču apjomu,
- 2) savu tirgū laisto preču iepakojuma apjomu,
- 3) savu tirgū laisto preču atkritumu un izlietotā iepakojuma savākto un pārstrādāto apjomu.
Ja tirgū laistos apjomus preces ražotājs pats var saskaitīt, tad tādas darbības kā savākt, pārstrādāt savu tirgū laisto preču atkritumus un atskaitīties par to apjomu ērtāk ir uzticēt citam komersantam — apsaimniekotājam, kas organizē un koordinē noteikta veida preču ražotāja paplašinātās atbildības sistēmas darbību, vienlaicīgi nodrošinot preču ražotājam DRN samaksas atbrīvojumu, piemēram SIA Latvijas Zaļais punkts.
Līguma noslēgšana ar apsaimniekošanas sistēmas koordinatoru, t.i. apsaimniekotāju, nodrošina ražotājam dalību ražotāja paplašinātās atbildības sistēmā. Savukārt ražotājs dalību ražotāja paplašinātās atbildības sistēmā apliecina, veicot DRN objektu uzskaiti, atskaišu iesniegšana un apsaimniekošanas pakalpojuma apmaksu apsaimniekotājam. Pēc būtības tās ir tās pašas darbības, ko saprotam ar jēdzienu «pienākums maksāt dabas resursu nodokli» un ražotājs joprojām ir klasificēts kā «dabas resursu nodokļa maksātājs».
Ja ražotājs ir pieņēmis lēmumu pievienoties Latvijas Zaļā punkta apsaimniekošanas sistēmai, jāņem vērā, ka atbrīvojuma no DRN samaksas saņemšana nenotiek vienas dienas laikā, jo konkrētā komersanta vēlmi pievienoties apsaimniekošanas sistēmai izvērtē Valsts vides dienests, un šīm darbībām likums ir paredzējis noteiktu laiku. Piemēram, lai saņemtu DRN maksāšanas atbrīvojumu no 2026. gada 1. janvāra, līgums ar apsaimniekotāju jānoslēdz jau 2025. gada novembrī. Nākamā iespēja atbrīvojuma saņemšanai un piemērošanai būs tikai no 2026. gada 1. aprīļa. Līdz Valsts vides dienesta lēmuma pieņemšanai komersantam jāiesniedz Valsts ieņēmumu dienestam ceturkšņa pārskati par DRN objektiem un jāsamaksā likumā noteiktie DRN maksājumi valsts kasē. Plašāk lasāms šeit.
Avots: zaļais.lv, informāciju sagatavoja “Latvijas Zaļā punkta” Vides pārvaldības un kvalitātes vadītāja Laura Berga
