Lai gan nespeciālista acij varētu šķist, ka papīra un plēves iepakojuma savākšana un pārstrāde ir viena no vienkāršākajām atkritumu pārstrādes sadaļām, patiesība ir pilnīgi pretēja – tā ir viena no sarežģītākajām un grūtākajām.
Problēmas šajā jomā rada gan milzīgais šādu atkritumu apjoms, gan tas, kāds mūsdienās ir reālais “papīra” vai “plēves” iepakojuma sastāvs, gan tas, kādā stāvoklī tas nonāk līdz atkritumu šķirošanas un pārstrādes uzņēmumiem, gan tas, cik motivēti šķirot ir gan uzņēmumi, gan iedzīvotāji, gan arī tas, ka iepakojuma savākšanas tirgus ir sadalīts vairākās sastāvdaļās.
2023. gadā Eiropas Savienība radīja 79,7 miljonus tonnu iepakojuma atkritumu jeb 177,8 kg uz katru iedzīvotāju, liecina “Eurostat” dati. Tas bija par 8,7 kg mazāk nekā 2022. gadā, taču par 21,2 kg vairāk nekā 2013. gadā. No visiem iepakojuma atkritumu veidiem 40,4% veidoja papīrs un kartons, 19,8% — plastmasa, 18,8% — stikls, 15,8% — koksne, 4,9% — metāls un 0,2% — citi materiāli. Absolūtos skaitļos minētajā gadā Eiropā tika radīti papīra un kartona iepakojuma atkritumi 32,2 miljoni tonnu apjomā un plastmasas iepakojums, ieskaitot plēves, aptuveni 15,8 milj. tonnu apjomā. Attiecīgi tie ir 71,8 kg papīra un kartona iepakojuma un 35,3 kg plastmasas iepakojuma uz katru ES iedzīvotāju.
Pēc Valsts vides dienesta datiem, 2022. gadā Latvijas tirgū tika laistas vairāk nekā 47 000 tonnas plastmasas iepakojuma, no kurām 24 000 tonnas tika savāktas un novirzītas pārstrādei vai siltumenerģijas iegūšanai. Plastmasas iepakojuma pārstrādē Latvija 2023. gadā ierindojās ES otrajā vietā ar 59,2% pārstrādes rādītāju, atpaliekot tikai no Beļģijas (59,5%). Interesanti, ka Latvija un Beļģija bija vienīgās ES valstis, kas jau 2023. gadā sasniedza 2030. gadam noteikto mērķi — pārstrādāt vismaz 55% plastmasas iepakojuma. Taču neskatoties uz šiem rādītājiem, Latvijā pastāv plastmasas maisiņu paradokss – Latvijā 2023. gadā vidēji tika patērēti 209 vieglie plastmasas iepirkumu maisiņi uz katru iedzīvotāju, tas bija augstākais rādītājs ES. Tas liecina, ka atkritumu šķirošanas un pārstrādes sistēma darbojas salīdzinoši labi tam iepakojumam, kas nonāk šajā sistēmā, taču vienlaikus pastāv ievērojams neorganizēts plastmasas maisiņu plūsmas apjoms.
Taču lielais iepakojuma apjoms un ticamu datu trūkums par to ir tikai aisberga virsotne. Vēl viena milzu problēma ir tā, ka papīra iepakojums mūsdienās vairs īsti nav papīra iepakojums, bet plastmasas iepakojums bieži sastāv no vairākiem plastmasas veidiem. Arvien biežāk papīra iepakojums ir laminētais papīrs – tas ir papīrs, kura virskārta apstrādāta ar spīdīgu vai glancētu materiālu, tam ir pievienota arī līme. Šāds daudzslāņains materiāls vairs nav papīrs – ja šīs kārtas nav iespējams atdalīta ar rokām, tad šādu iepakojumu nevarēs pārstrādāt kā papīru, to varēs tikai dedzināt, lai atgūtu enerģiju. Līdzīga problēma ir arī ar plastmasas iepakojumu – arvien biežāk tas sastāv no vairākiem plastmasas veidiem un ja tos nav iespējams atdalīt vienu no otra, tad šādu iepakojumu varēs tikai dedzināt. Problēma slēpjas tajā, ka šobrīd iepakojumam izmanto apmēram 300 dažādus plastmasas veidus un katram no tiem ir savi pārstrādes noteikumi, tādēļ dažādas plastmasas atkritumu pārstrādes rūpnīcas orientējas katra uz savu plastmasas veidu. Šī iemesla dēļ nav nekāds pārsteigums, ka noteikti plastmasas atkritumu veidi var ceļot pārstrādei pat uz Franciju vai Spāniju, savukārt franču vai spāņu plastmasa – uz Baltijas valstīm vai Poliju. Plašāk lasāms šeit.
Avots: Db.lv, 2026. gada 24. februāris, autors Māris Baltrums, SIA “Ekobaze Latvia” valdes loceklis
