JO MAZĀKA CILPA, JO LABĀKA APRITE

Dirku Jepsenu (Dirk Jepsen) pazīstu jau sen. Viņš ir inženieris, vada ekoloģijas un politikas institūtu «Ökopol» Vācijā, kopā esam strādājuši vides aizsardzības projektos. Kad meklēju ekspertu aprites ekonomikā, vairāki cilvēki Hamburgā man ieteica tieši viņu – Dirks ir viens no konsultantiem, kas piedalās Eiropas līmeņa pētījumos par šo tēmu. Vēlāk, pārrakstot intervijas ierakstu, atkal priecājos par atziņām un apvāršņiem, ko Dirkam izdodas pavērt aprites ekonomikas kontekstā. Uz interviju Dirks atnāk, kā vienmēr, smaidīgs, enerģijas pārpilns, un uzreiz ķeramies vērsim pie ragiem.

– Aprites ekonomika… Ko ietver šis jēdziens?

– Jēdziens «aprites ekonomika» ir kļuvis par modes vārdu, un dažkārt ir grūti saprast, ko cilvēki, šo jēdzienu lietojot, ar to domā. Šobrīd to bieži izmanto, spriežot par pārmaiņām atkritumu apsaimniekošanas politikā, bet atkritumu tēma ir tikai maza aprites ekonomikas daļa, turklāt nebūt ne tā interesantā- kā. Ar atkritumu pārstrādes kvotu celšanu nepietiek, lai uzsāktu nepieciešamās pārmaiņas, – ir jāsaprot, ka šobrīd mēs esam ļoti tālu no tā, ko var saukt par aprites ekonomiku. Mēs dzī- vojam lineārajā ekonomikā – saražo, izlieto, izmet… Materiāli plūst pa taisno no ieguves vietas uz ražotni un pēc izmantošanas uz izgāztuvi. Tikai neliela to daļa tiek savākti, pārstrādāti un atgriezti atpakaļ sistēmā. Grūti aiziet no lineārās sistēmas. Piemēram, Alana Makartura fonds ir pieteicis jaunu plastmasas iniciatīvu «The New Plastics Economy», kas rotājas ar skaistām bildītēm, tomēr – vēl aizvien tur no aprites ir pavisam maz, vēl aizvien lineārā plūsma un tikai nelielas aprites cilpas. Domājot par aprites ekonomiku, ir jāsāk domāt, ko tieši mēs gribam atgriezt apritē. Vai mēs runājam par vielām, materiāliem vai precēm – lietām, izstrādājumiem? Plašāk lasāms žurnāla Vides Vēstis rakstā šeit.