Dabas resursu nodokļa ar likmi 800–1250 eiro/t piemērošana par nepārstrādāto plastmasas iepakojumu gada laikā ir būtiski palielinājusi savāktos un pārstrādātos apjomus, kā rezultātā valsts budžetā ienākušā nodokļa apmērs ir mazāks, nekā tika plānots, taču šī starpība ir palikusi Latvijas tautsaimniecībā, intervijā Dienas Biznesam stāsta SIA Latvijas Zaļais punkts valdes loceklis Kaspars Zakulis.
Kāda ir pašreizējā situācija vairāk nekā gadu pēc dabas resursu nodokļa piemērošanas par nepārstrādāto plastmasas iepakojumu?
Būtībā visu pārmaiņu pamatā ir plastmasas piesārņojuma pieaugums. Protams, nekavējoties un uzreiz izslēgt plastmasu no aprites tautsaimniecībā nav iespējams, tāpēc jau ir tapuši dažādi normatīvi, kuri paredz lielāku plastmasas savākšanas apjomu plastmasas pārstrādes veicināšanai. Lai šie aicinājumi nepaliktu tikai labo nodomu līmenī, ir ieviesti arī dažādi maksājumi dabas resursu nodokļa veidolā.
Vienlaikus šāda dabas resursu nodokļa ieviešanas rezultātā sāka mainīties pārstrādājamās un nepārstrādājamās plastmasas īpatsvars kopējā plastmasas iepakojuma apjomā. Protams, pašlaik pilnībā izvairīties no plastmasas iepakojuma nav iespējams, un kaut kāda daļa no pārtikas iepakojumā izmantotās plastmasas nebūs pārstrādājama vai arī tās pārstrāde būs dārga. Proti, jo ilgāks pārtikas produktu glabāšanas termiņš, jo sarežģītāks — komplicētāks – iepakojums, tāpēc ka vajadzīgs slānis, kurš aizsargā pret gaismu, mitrumu, smaržām u.tml., tad ir vēl apdrukas nodrošināšanas kārta. Tie laiki, kad viens iepakojums (papīrs) bija visam, ir pagājuši. Tā kā iepakojums ir kļuvis daudzslāņaināks, tas ir kļuvis daudz grūtāk mehāniski pārstrādājams, jo īpaši, ja katrs slānis ir no cita materiāla, kuru atdalīšana fiziski nemaz nav iespējama. Risinājums ir šāda iepakojuma ķīmiskā pārstrāde, bet pēc tās ļoti daudz ķimikāliju nonāk atkritumos vai kanalizācijas ūdeņos, tāpēc izvērtējuma vērts ir jautājums, vai šāda ķīmiskā polimēru pārstrāde nerada lielāku kaitējumu videi nekā šo 20% mehāniski nepārstrādājamo sadedzināšana siltuma un elektrības enerģijas ieguvei.
Cik viegli vai grūti uzņēmumiem ir pāriet no nepārstrādājama uz pārstrādājamu plastmasas iepakojumu?
Jāņem vērā, ka runa ir nevis par viena plastmasas iepakojuma (maisiņa) nomaiņu ar citu, kurš tad ir pārstrādājams, bet gan par visas iesaiņošanas iekārtas nomaiņu. Lai arī ir indikācijas par to, ka ražotājiem un tirgotājiem agrāk vai vēlāk būs jāmaksā par nepārstrādājamas plastmasas izmantošanu, tomēr daudzi ražotāji to nespēja paveikt līdz 2024. gada 1. jūlijam, jo daļai no tiem vienkārši nebija tam līdzekļu.
Jā, bija uzņēmumi, kuri piesaistīja ES struktūrfondu līdzekļus un nomainīja iepakošanas līnijas, un tagad izmanto pārstrādājamu plastmasas iepakojumu. Turklāt jāņem vērā, ka attiecīgās iekārtas jau nestāv ražotāju noliktavās, tās ir jāpasūta, un līdz to piegādēm parasti kā minimums ir vairāki mēneši, bet šis termiņs var būt garāks pat par gadu. Pēc Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes apsekojuma datiem 13% no visa veikalos apsekotā pārtikas produktu iepakojuma ir nepārstrādājams, 22% iepakojuma nebija marķējuma un nebija nosakāms, vai tas ir vai nav pārstrādājams.
Savā ziņā līdzīgu ainu rāda arī Latvijas Zaļā punkta klientu dati — 82% iepakojuma ir pārstrādājami un 18% nepārstrādājami. Iespējams, ka vēl kādi aptuveni 5% iepakojuma ir tādi, par kuriem klienti nespēj sagādāt attiecīgus to pārstrādi apstiprinošus dokumentus. Vienlaikus, strādājot ražotāju atbildības sistēmā, tiek savākts viss maksimāli iespējamais, nevis valsts noteiktais minimālais atpakaļ savācamais apjoms, un arī pārstrāde tiek veikta visam iepakojumam, kuram ir tāda iespēja. Plašāk lasāms šeit.
Avots: Db.lv 2025. gada 26. novembris, autors Māris Ķirsons
