Kas kaitīgāks – plastmasas iepakojums vai mūsu paradumi?

Eiropas Savienības (ES), tātad arī Latvijas, iedzīvotāji ir saņēmuši jaunu uzdevumu planētas glābšanai – 3. jūlijā stājās spēkā jaunais Plastmasu saturošu izstrādājumu patēriņa samazināšanas likums, kas aizliedz laist tirgū noteiktus plastmasas priekšmetus un nosaka pasākumus to patēriņa samazināšanai.

Kopumā likums vērtējams pozitīvi, tas vērsts uz ilgtspējas attīstību un atbildīgu attieksmi pret apkārtējo vidi, tomēr tas nes līdzi virkni izaicinājumu un, jāatzīst, liek uz visiem laikiem atteikties no pārbaudītiem, labiem iepakojuma veidiem, atzīst Ineta Legzdiņa, SIA “Narvesen Baltija” Iepirkumu direktore. Likums ir apjomīgs, paredzēts pakāpeniskai ieviešanai līdz 2026. gadam. Katrai ES dalībvalstij ir tiesības izlemt, kad uzsākt katra pasākuma ieviešanu. Latvijā aizliegums tirgot vienreizlietojamos plastmasas izstrādājumus stājās spēkā 3. jūlijā, bet, piemēram, Skandināvijā tas notiks rudenī.

Jaunā likuma nestos izaicinājumus katrs mazumtirdzniecības uzņēmums izjutīs atkarībā no sava darbības veida. Piemēram, “Narvesen” visvairāk skars prasība marķēt plastmasas glāzes un kafijas krūzītes. Pastāv vairāku veidu plastmasa, no kuras ražo dzērienu glāzes, krūzītes, piemēram, PET un RPET jeb recyclable PET, ko ražo no jau pārstrādātas plastmasas. Daudzi uzņēmumi to labprāt izvēlas, lai atbalstītu pārstrādātājus un veicinātu plastmasas savākšanu un atkārtotu atgriešanos apritē. Tiek uzskatīts, ka vēl labāks par RPET ir PLA – polipienskābes plastmasa, bet tā ir ļoti dārga, turklāt kompostējama, ne bioloģiski noārdāma. To ražo no dažādiem atjaunojamiem resursiem, piemēram, cukurniedrēm, kukurūzas, kviešu vai citām šķiedrām; “Narvesen” kafijas krūzīšu sastāvā 95% ir papīrs, kas dabā sadalās, bet 5% – plāna bioplastmasas kārtiņa, ko ražo no cukurniedrēm un kura ir vajadzīga, lai pasargātu trauku no mitruma un karstuma. Šie 5% ir neizbēgami jebkurā pārtikas iepakojumā, kur darīšana ar karstu, šķidru vai eļļainu produktu, lai tas nepaliktu klientam uz pirkstiem.

Šī bioplastmasa ir atjaunojams resurss un nesatur uzpūsto putu polistirolu (EPS), tā arī maksā dārgāk nekā parastais plastmasas iepakojums, taču jaunais likums paredz, ka arī šādas krūzītes būs jāmarķē. Vienīgais PLA veids, kas nav jāmarķē kā plastmasu saturošs iepakojums, ir iegūts no piena produktiem. Tomēr tas ir ļoti specifisks piedāvājums, kāda Baltijā pagaidām nav. Bioplastmasa nav dabā noārdāma, bet gan kompostējama, taču Baltijā nav atbilstošas kompostējamās iekārtas. Līdz ar to mūsu bioplastmasa iekrīt tajā pašā grozā, kur sintētiskā plastmasa, tā nonāks kopējā poligonā un pārstrādāsies vien 100 gadu laikā.

Kopumā, protams, jaunais likums ir vērtējams pozitīvi, secina Legzdiņa,  jo, neraugoties uz sarežģījumiem ikdienas darbā, ilgtermiņā tas liks mums visiem pārskatīt savus paradumus un izdarīt zaļākas izvēles. Redzam, ka sabiedrība, sevišķi jaunieši, ļoti atsaucīgi vērtē dažādus centienus ilgtspējīgas domāšanas virzienā. Taču problēma jau nav plastmasā. Piemēram, uzpūstais putu polistirols (EPS) pēc būtības ir labs iepakojuma veids silto ēdienu tirdzniecībai, ēdienu piegādei, dažādu gaļas produktu tirgošanai, jo ir stingrs, ilgāk saglabā siltumu, nelaiž cauri taukus un mitrumu. Tas, kas padara tā lietošanu neiespējamu turpmāk, ir cilvēki paši, tā vietā, lai atbildīgi šķirotu, izmetot savus atkritumus, kur pagadās. Plašāk lasāms portāla db.lv publikācijā šeit.

Avots: db.lv 2021. gada 6. augusts