Plastmasas laikmets

Vēsturē zināmi akmens, bronzas un dzelzs laikmeti. 20.gadsimtu droši varētu nodēvēt par plastmasas laikmetu. Paskatieties visapkārt! Un ne tikai plastmasas iepakojums. Mēs pat dzīvojam plastmasā — grīdas, logi, griesti, trauki, mēbeles, sadzīves priekšmeti, televizori, telefoni, biroja lietas un daudz neskaitāmu citu priekšmetu! Arī apavi, apģērbs (mākslīgās ādas), pat acu lēcas un zobu protēzes — tā ir plastmasa. Tas ir brīnišķīgs un tik daudzveidīgi izmantojams materiāls.

Plastmasas galvenā sastāvdaļa ir polimērs, kas izstrādājuma izgatavošanas laikā ir mīksts. Pēc tam tas sacietē. Jau pagājušā gadsimta pirmajā pusē ķīmiķi prata iegūt dažādus polimērus. Taču tolaik vēl nebija nekādas vajadzības pēc sintētiskajiem materiāliem, jo pilnīgi pietika ar dabiskajiem — koku, metālu, ādu un ziloņkaulu.

Pirmie izsīka ziloņkaula krājumi. Tam, kurš atradīs šā materiāla aizstājēju, tika apsolīta prēmija. 1869.gadā amerikānis Džons Vaslijs Haijats, meklēdams aizstājēju ziloņkaulam biljarda bumbiņu izgatavošanai, no koksnes šķiedrām ieguva pirmo plastmasu — celuloīdu.

Mūsu laikā 90% plastmasas iegūst no naftas pārstrādes produktiem. Pavisam ir vairāk nekā 3000 dažādu plastmasas veidu, visbiežāk lietojamie — ap 100.

Kādi tad ir visizplatītākie plastmasas materiāli? Izmēģiniet veikalā iepazīšanās eksperimentu ar plastmasas iepakojumiem! Pieejiet pie krāšņā ķīmisko preču plaukta (var izmantot arī margarīna vai jogurtu paciņas) un kārtīgi katru priekšmetu apgroziet rokās — pameklējiet zīmi! Uz katra sevis cienoša iepakojuma vajadzētu būt trīsstūra zīmītei, kas norāda, ka šis materiāls ir pārstrādājams (bet tas gan diemžēl vēl nenozīmē, ka to arī dara) un blakus esošie burtiņi, piemēram, PE, PP, PS vai PVC norāda konkrēto plastmasas veidu. Aplūkosim šo burtu nozīmi.

Polietilēns (PE). Apmēram 50% atkritumos izmesto plastmasu ir dažādi polietilēna veidojumi. Tas nozīmē, ka šis ir viens no visizplatītākajiem plastmasas materiāliem. Tā popularitāti nosaka PE zemā mitruma un ūdens caurlaidība. Pie PE pozitīvajām īpašībām pieskaitāms arī tas, ka, tam sadegot, rodas tikai oglekļa dioksīds un ūdens. Un nevis arī indīgie dioksīni un hlorsavienojumi, kā tas ir pie citām plastmasām. No cietākā polietilēna (HDPE) izgatavo pudeles (piemēram, «Kastaņa» un «Fairy» pudeles), iepakojuma spainīšus, vāciņus, plēvi, čaukstošos maisiņus u.c. Ir arī mīkstais polietilēns (LDPE) — piemēram, plaši pazīstamie iepirkšanās maisiņi un termoplēves.

Polipropilēns (PP). To plaši lieto gan kā iepakojuma materiālu gataviem uzsildāmiem pārtikas produktiem, gan arī kā plānu iesaiņojamo materiālu (itāļu makaronu spīdīgie cietie plastmasas maisiņi). Sākotnēji lielākā daļa beramo produktu Latvijā (milti, makaroni, putraimi u.tml.) bija sasvērti apdrukātos PE maisiņos, bet tagad šīs pašas produkcijas iepakojumam vairāk izmanto izskatīgo un ar citām labām īpašībām apveltīto PP iepakojumu. PP izmanto arī pārtikas produktu trauciņu, dažādu vāciņu, vanniņu, mazgājamo bļodu un rotaļlietu ražošanā.

Polistirols (PS) ir caurspīdīgs polimērs. To izmanto saldējuma un piena produktu trauciņu, kā arī vienreiz lietojamo dakšiņu, karošu un trauku izgatavošanai.

Polivinilhlorīdam (PVC) ir labas mitruma un gāzu barjerīpašības. Tas ir izturīgs pret tauku iedarbību. Tādēļ to izmanto dažādu produktu trauciņu, kā arī kosmētikas iepakojuma izgatvošanā. Plastificēto polivinilhlorīdu plēves veidā izmanto svaigu produktu iesaiņošanai. No PVC izgatavo arī rotaļlietas, zābakus, bumbas, mājsaimniecības piederumus, caurules, logus.

Piesātinātie poliesteri (PET) ir caurspīdīgs polimērs ar augstu mehānisko izturību, kas saglabājas plašā temperatūru diapazonā, ar mazu gāzu un mitruma caurlaidību. Šo savu ķīmisko un mehānisko īpašību dēļ PET visvairāk izmanto minerālūdeņu, gāzēto atspirdzinošo dzērienu un eļļas pudeļu ražošanai.

Lielākā daļa plastmasas dabiskajā vidē nesadalās un nepārveidojas. Tā piesārņo dabu, to noslogojot. Lai gan plastmasas otrreizējā pārstrāde dažkārt nav ekonomiska, tomēr lielākajā daļā civilizētās pasaules to dara. Plastmasa ir ļoti kaprīza. Ar to var būt tāpat kā ar darvas karoti medus mucā. Ja kāda neliela plastmasas daļa konkrētajā pārstrādes procesā neatbilst kopējai masai (piemēram, pie PP būs klāt kaut kriksītis PS), viss apjoms būs sabojāts. Tādēļ šķirošana savākšanas un pārstrādes procesā ir ļoti svarīga. Pēc šķirošanas plastmasu sasmalcina un mazgā. Tad ar ūdensstrūklu atdala no piemaisījumiem. Smilts, dzelzs un stikla daļiņas nosēžas, bet plastmasa, kas ir vieglāka par ūdeni, uzpeld. Pēc tam to sapresē, atkal drupina un pēc vairākiem tehnoloģiskiem procesiem granulēšanas rezultātā iegūst izejvielu jaunas produkcijas veidošanai.

Pārtikas produktiem un kosmētikai paredzētos traukus izgatavo tikai no pirmreizējās plastmasas granulām, taču sadzīves priekšmetu, piem., saimniecības spaiņu, lejkannu un tehnisku lietu ražošanā tiek izmantota otrreizēja plastmasa. To veikalos var atpazīt tumšās krāsas — parasti šie priekšmeti ir pelēcīgi zaļi. Viens no Latvijas ražotājiem no autoapkopes stacijām savāc, apstrādā un pārstrādā izlietotās mašīneļļas iepakojuma (HDPE) pudeles. Lai polietilēna iepakojumu pārstrādātu, tam nepieciešama īpaša pirmapstrāde — rūpīga mazgāšana, lai plastmasu atbrīvotu no pārpalikušās mašīneļļas atlikumiem.

Šī informatīvā materiāla tapšanā ir izmantots avots “Vides Vēstis”.

Vairāk par plastmasas pārstrādātājiem un ražotājiem Latvijā varat uzzināt, apmeklējot www.videsvestis.lv.