| Maldinošs stereotips: nodod plastmasas pudeli un saņem par to naudu |
|
Runas par nepieciešamību ieviest depozīta
sistēmu plastmasas pudelēm publiskajā telpā īpaši saasinājušās pēdējā pusgada
laikā. Idejai ir savs piekritēju un kritiķu pulciņš. Pirmie tic, ka šāda
sistēma izskaustu atkritumu, t.sk. arī plastmasas pudeļu, nonākšanu Latvijas
mežos, pludmalēs un ceļu malās, bet kritiķi ideju vērtē vairāk nekā noraidoši.
Kāpēc? Pirmkārt, nevietā nomestu atkritumu problēmu var atrisināt, sakārtojot atkritumu saimniecību pašvaldībās un līdz minimumam izskaužot tādu mājsaimniecību skaitu, kurām nav līgumattiecību ar atkritumu apsaimniekotājiem, tāpēc to iedzīvotāji izmet atkritumus, piemēram, mežā. Tikpat svarīga arī konteineru izvietošana atpūtas vietās – pludmalēs, pikniku vietās, parkos – jo atpūtniekam vienkārši nav kur iztukšoto pudeli izmest. Tāpat arī aktīvāka drazotāju ķeršana un augstāki administratīvie sodi varētu kļūt par pietiekami iedarbīgu līdzekli piesārņošanas samazināšanā. Pēc Vides ministrijas sniegtajiem datiem, Latvijā ik gadu rodas 800 tūkstoši tonnu atkritumu un PET pudeles veido tikai 1,5% no visa atkritumu svara. Latvijā plastmasas pudeļu īpatsvars iepakojuma plūsmā ir lielāks nekā Eiropā. Tas tāpēc, ka pie mums plastmasas pudelēs pilda gandrīz visu, jo tas ir lētāks materiāls un, salīdzinot ar stiklu, arī ērtāks, vieglāks. Tomēr pat tad, ja visas PET pudeles tiktu izmestas mežos un pludmalēs, tās nevar radīt būtiskāko Latvijas piesārņojumu! Otrkārt - tāpēc, ka plastmasas pudeļu savākšanas depozīta sistēmas ieviešana un uzturēšana ir ļoti dārga un ieguvumi neattaisno izdevumus. Starptautiskās auditorkompānijas Price Waterhouse Coopers nupat prezentētais pētījums rāda, ka šīs sistēmas izveidošanā jāiegulda vismaz 9 miljoni latu un apmēram tikpat ik gadu būs nepieciešams arī sistēmas uzturēšanai. Tā rezultātā gaidāms dzērienu cenu pieaugums līdz pat 10%, kas vedīs pie dzērienu patēriņa samazinājuma, bet ekonomiskais slogs radīs uzņēmumu bankrotus, darba vietu zaudējumus, līdz ar to samazināsies arī valstij maksājamo nodokļu apjoms, bet bezdarbnieki palielinās slodzi sociālajam budžetam. Ārvalstu, tai skaitā kaimiņu Igaunijas, depozīta sistēmu pieredze ir apkopota, analizēta, un skaidrs, ka šādu sistēmu darbības rezultāts jeb savākto pudeļu apjoms ir nesamērīgs ar augstajām darbības izmaksām. Latvijai nevajag atkārtot citu kļūdas, vēl jo vairāk - šobrīd dzērienu ražošanas uzņēmumi cīnās par izdzīvotspēju un nemaz nav spējīgi atļauties šādus ieguldījumus. Turklāt eksistē virkne neatbildētu jautājumu – kā notiks pudeļu vākšana, vai tā būs pieejama arī mazpilsētu iedzīvotājiem, kā risinās higiēnas jautājumus? Vai dzērieni depozīta iepakojumā to augstākas cenas dēļ nezaudēs konkurētspēju attiecībā pret ne-depozīta iepakojumā pildītajiem dzērieniem? Vērā ņemams arī arguments, ka depozīts vienreiz lietojamam iepakojumam ir pretrunā brīvās tirdzniecības idejai, jo depozīta sistēma nav savienojama ar iepirkšanos citās valstīs, jo ārvalstīs pirktais iepakojums kļūst par atkritumiem pircēja mītnes zemē. Pat tad, ja te darbosies depozīta sistēma, tā netiks piemērota ārvalstī pirktam produktam. Turklāt domājams, ka ne visiem iedzīvotājiem ir skaidrība, kas tad īsti ir šī depozīta sistēma. Sauklis „nodod izlietoto taru, saņemot par to naudu” ir vilinošs, taču tikai puspatiesība, jo naudu gan pircējs saņems, taču tā būs ierēķināta dzēriena cenā, tādējādi viņš atgūs samaksāto, turklāt tikai tad, ja pudeles etiķete būs nebojāta un tuvumā atradīsies kāds strādājošs pudeļu nodošanas automāts vai taras nodošanas punkts. Ja viss izdosies, pircējs saņems piecus santīmus par pudeli, taču katra dzērienu pudele maksās par septiņiem santīmiem vairāk, jo divi santīmi tiks lietoti depozīta sistēmas uzturēšanai. Un visbeidzot - tāpēc, ka ieviešot šādu sistēmu tiktu zemē nomesti atkritumu šķirošanas konteineru, pāršķirošanas staciju un pārstrādes ražotņu uzstādīšanai novirzītie Eiropas Savienības fondu, Latvijas uzņēmēju un pašvaldību līdzekļi un noniecināts pēdējo desmit gadu laikā sabiedrības informēšanā ieguldītais darbs. Desmitiem miljonu latu, kuri ieguldīti saskaņā ar Vides ministrijas izstrādāto atkritumu apsaimniekošanas plānu, kurš Latviju sadalījis desmit atkritumu apsaimniekošanas reģionos, kur katrā no tiem ierīkojams atkritumu noglabāšanas poligons un, lai nodrošinātu maksimāli lēnu tā piepildīšanos, no noglabājamiem atkritumiem atšķirojami pārstrādājamie atkritumi. Līdz 2010. gada martam ir pabeigts darbs pie septiņiem no desmit poligoniem, uzstādīts tūkstošiem šķirošanas konteineru, tai skaitā arī konteineri plastmasai. Ja plastmasas pudeles tajos vairs netiks vāktas, tad konteiners kļūs nevajadzīgs, jo tur nonākošais plēves apjoms ir minimāls, bet visu pārējo plastmasas iepakojumu – jogurta un salātu trauciņus - nav iespējams pārstrādāt. Jāprecizē, ka balstoties uz sarunām ar Eiropas Savienību, Latvijas uzdevums ir nodrošināt nevis visu valstī sastopamo plastmasas pudeļu un kartona kastu sašķirošanu un pārstrādi, bet gan sekot ar Eiropas Savienības prasībām saskaņotiem mērķiem, kas, piemēram, 2010. gadā paredz pārstrādāt ne mazāk kā 52% no tirgū nonākošo iepakojuma atkritumu svara. Iepakojuma savākšana pārstrādei notiek ar šķiroto konteineru sistēmas palīdzību, kas ir attīstījusies tieši proporcionāli arvien pieaugošajiem atkritumu pārstrādes mērķiem. Ja paraugāmies uz Latviju kopumā, tad lielos vilcienos šķiroto atkritumu konteineru sistēma ir izveidota. Diemžēl situācija Rīgā nav tik acīmredzama, jo šeit politiskā griba par atkritumu šķirošanas sistēmas izveidi vienmēr ir bijusi visai vāja. Tomēr šķirošanā iesaistoties arī Rīgai, nebūs problēmu sasniegt arī 2015.gadam nosprausto 60% atkritumu pārstrādes mērķi. Šis uzdevums tiks izpildīts un dzērienu ražotājiem nav jānes atbildība par plastmasas pudelēm, kuru iztukšotājiem pietrūcis spēka tās aizgādāt līdz konteineram. Uzklausījis bezalkoholisko dzērienu ražotāju argumentāciju pret depozīta sistēmas ieviešanu Latvijā, ministru prezidents Valdis Dombrovskis uzskata, ka bezalkoholisko dzērienu ražotāju asociācijas izteiktie argumenti ir vērā ņemami un tiks papildus izvērtēti. Ir cerība uz veselā saprāta uzvaru. Plastmasas pudeļu pieņemšanas punktu eksistence taču neizmācīs tos ļaudis, kuri izmet atkritumus mežā. Vai ar taras punktu ieviešanu vēlamies nodrošināt iztiku un darbu bezpajumtniekiem? Varbūt tomēr izmantosim sistēmu, kura mums jau ir, arvien paplašinās un ir balstīta uz iedzīvotāju brīvu gribu un pozitīvu domāšanu?
Iveta Krauja, |
